Par to kā man iet Amerikā – trešā daļa. Dallasa – Atlanta – Bostona

Ja nu izlaidi otro rakstu: links

Tie, kas seko man līdzi Twitterī jau būs uzzinājuši, ka esmu atgriezies Latvijā icon wink Par to kā man iet Amerikā   trešā daļa. Dallasa   Atlanta   Bostona Esmu šeit gandrīz jau divas nedēļas. Tad nu tā, esmu palicis pie ta kā eju prom no “komiksu” tirgošanas. Viss iesākās jau pirmdienā, kad dienas noskaņā, sekojot līdzi savam Igauņu menedžerim nolēmu, ka iešu prom. Par to paziņoju tikai otrdien no rīta. Viņš gan centās mani visādi atrunāt, bet šoreiz biju nelokāms. Sakravāju mantas un devos uz Dallasu. Ritenis, koferis, soma iekrauta taxī. Ierados pie jaukās ģimenes, lai izdomātu kur palikt pa nakti un tad doties uz Atlanu, Georgia. Izlēmām, ka palikšu Holiday Inn, kas atradās netālajā pilsētā. Tur arī tiku nogādāts. Pirmais vakars iesākās ar superīgu miegu un darba meklējumiem.

Tātad, kas man patika no Dallasas un, kas nepatika? Patika pieredze ko guvu, sliktā guļvieta, pēc mīšanās ar riteņiem saprašana, ka par geju noteikti nekļūšu ( icon biggrin Par to kā man iet Amerikā   trešā daļa. Dallasa   Atlanta   Bostona ) , cilvēku laipnība un tas, ka vieta bija interesanta. Mazliet lauki, bet tajā pašā laikā drusku kā pilsēta. Iepazinos ar patīkamu, jauku ģimeni ar kuru noteikti uzturēšu kontaktus. Noteikti nepatika sliktie rajoni, karstums un džeks, kas mūs izmeta no dzīvojamo māju rajona!

Nākamajā rītā jau nolēmu doties uz Atlantu. Uz turieni par ~1,60Ls veda autobuss. Brauciens nebija ilgs, kādas minūtes 40. Nonākot Atlantā pirmo reizi saskāros ar vilcieniem un autobusiem. Nojausma nekāda, tik zināju aptuveni kur man jādodās. Sapratu kā tikt uz vilcienu. Devos uz lidostu, tur atstāju savu koferi un tālāk devos ar Taxi uz norunāto vietu, lai noīrētu istabu. Taxis noplēsa ap 30Ls.. Ja viņš būtu zinājis ceļu mazāk laika būtu pavadījuši, bet ok, es biju apjucis un negribēju strīdēties. Sazvanījos ar David ( Deivids ) kurš man iedeva īrēt istabu par ~45Ls nedēļā. Sava gulta, TV, skapis, kondicionieris. Viss kā nākās, lai paliktu un izgulētos. Tajā pašā mājā vēl dzīvoja 4 nēģeri un tikai viena no tām bija sieviete ( drīzak gan meitene ~2o ) un divi baltie ar kuriem arī tā visnormālāk sapazinos.

Pirmās dienas pavadīju darba meklējumos un saprašanā kā darbojās vilciens,autobusi. Trešajā dienā jau to visu zināju no galvas un jutos kā dzīvojis jau ilgi tur. Varēju bez problēmam nokļūt jebkurā Atlantas rajonā. Darba meklējumus veicu caur Craigslist ( arī to es tagad izprotu ) un izstagājot ātrās ēstuves un citas vietas, kur noderētu džeks no Eiropas. Atlantā es pavadīju ~10 dienas. Pa šo laiku paspēju vienā vakarā pasēdēt kopā ar vienu no baltajiem mājā. Iedzēram Bacardi 151 ar 75%! Kas ir trešais stiprākais dzēriens Amerikā. Parunājām, parādīju krievu reperus un dažas latviešu dziesmas. Mazliet biju šoka, kad iekāpjot vilcienā sieviete man prasa pēc brīža: “-Kādas firmas džinsi man kājās esot? Izskatoties baigi labi.” Pirmo reizi man ārzemēs kāds kaut ko tādu uzprasa. Atlanta kā tāda ļoti liela, bet neko skaistu neapskatīju. Žēl, ka nesanāca laika apskatīt CNN mītni, bija pa ceļam, bet laika pietrūka. To nāksies apskatīt nākošreiz kad būšu Atlantā. Atlanta kā tāda pilna ar melnajiem, man tas netraucēja, citiem varētu traucēt.Interesanti bija, kad gāju kārtot adreses maiņu savam social security, apsargs man prasīja vai neesmu krievs. Uz jautājumu vai es izskatos pēc tāda viņš teica, ka pēdējās dienās daudz krievu nākot.

Atlantā man patika, kā jau Manhetenā, daudz augstu, lielu māju, bet protams Manhetenai nestāv ne tuvu.

Nepatika, tas, ka Atlanta tomēr bija mazliet vairāk nekārtības un daudzi vispār nezin neko apkārt.

P.S. zālīti tur var dabūt par 10$ ap 2g un koku pa kādiem 20$ icon biggrin Par to kā man iet Amerikā   trešā daļa. Dallasa   Atlanta   Bostona tas nenozīmē, ka pirku. Viens no baltajiem agrāk tirgojās, tāpēc uzjautāju par cenām.

Pēc Atlantas aizlidoju uz Bostonu pie ģimenes drauga. Sēžoties ar lidmašīnu likās, ka tūlīt pieskārsimies ūdenim ( ievietošu video ). Biļeti dabūju diezgan lēti, par 120$ + 40$ par koferi. Bostonā atrados jau otro reizi un sāku justies ļoti labi. Draugs sagaidīja, aizbraucām pie viņa uz māju. Apkārtne jau zināma, forši. Pirmās trīs dienas pavadīju uz dīvāna, nekādas vainas, tad iztīrījām no mantām vienu istabu un atlikušo laiku dzīvoju tur. Draugs daudz palīdzēja, izvadāja pa Bostonu. Tur arī apskatīju Neatkarības dienas ugunošanu. Bija ta vērts, nekad mūžā nebiju redzējis tādu uguņošanu. Pēctam iedzērām pa glāzītei, jo cilvēku masas bija vājprātīgas. Devāmies mājās, pa ceļam iebraucot nopirkt virtuļus. ( Virtuļi ir tik niiiiiiiiice icon wink Par to kā man iet Amerikā   trešā daļa. Dallasa   Atlanta   Bostona ) Pēctam atkal pa glāzītei un laiks gulēt. Jauna diena, jaunas iespējas atrast darbu. Ātri sapratu kā darbojās autobusu,vilcienu saraksts un zināju kā un kur nokļūt. Ja esat Bostonā tad noteikti ir jāapskata krastmala. Tur ir ļoti daudz aktivitātes tūristiem. Pirms diviem gadiem mēs tur apskatījām jūras pasauli ( vai kaut ko tādu ) bet šoreiz es atvēlēju 40 minūtes, lai izbrauktu ar Boston Codzilla. Brauciens ir sasodīti labs! Šis zvērs ir aprīkots ar 2,800 zirgspēkiem un spēj sasniegt 70km/h, kas ir diezgan sick. Viņš līkomo, taisa apgriezienus pa 360 un Tu noteikti būsi viss izmircis kāds biju es icon biggrin Par to kā man iet Amerikā   trešā daļa. Dallasa   Atlanta   Bostona jau pēc pirmā līkuma saņēmu kārtīgu ūdens devu.

Vēl būs noslēguma raksts par to kā bez saprašanas, alkohola reibumā devos uz Bostonas klubu un atgriezos Latvijā.

Par to kā man iet Amerikā – otrā daļa

Ja nu izlaidi pirmo rakstu tad te ir links!

Iesākšu ar to, ka pirmajā nedēļā neviens nezināja uz kuru USA daļu katra komanda dosies ( jā, mums bija sadalīts pa komandām ). Katra komanda uzzināja kur dosies ceturtdienas vai piektdienas ( neatceros īsti ) vakarā. Mans menedžeris ( Igaunis ) ieradās ar mapi, lai parādītu kur nu dosimies. Mums trīs džekiem ( es, Igaunis menedzēris un krievs no Latvijas ) dosies uz…uz… Dallasu!!! Es, super, populāra vieta. Skatos kartē, WTF??? Tā nav Dallasa! Man pasaka, ka ir, bet Dallasa Georgia štatā ( Wikipedia ). Ok, vismaz notiek kaut kas jauns un Tu zini kur dosies. Par komandu runājot, pašā sākumā bija doma, ka būšu kopā ar saviem draugiem no Cēsīm, bet nē, pirms braukšanas uz USA mani ielika pie Igauņa. Mūsu komanda bija laba ar to, ka menedžeris ir pieredzējis un tiešām bija labs, bēēēēēt, komandā 8 cilvēki, 6 igauņi un 2 latvieši, bet otrs latvietis ir krievs, kas no angļu valodas saprot tikpat cik no latviešu valodas un viņa paša vārdiem īsti neko. How cool is that???

Ok, nākamais rīts, dodamies ceļā uz Dallasa, ceļā būs jāpavada aptuveni stundas trīs. Pa ceļam piestājām paēst @ Wendy`s. Palaidām garām vietu kur bija jānogriežās tāpēc nācās iepirkt GPS @ Best Buy. Nonācām Dallasā. Menedžeris mūs izmeta ārā Motelī ( Vēlāk es to saucu par Oteli, jo viņš pat īsti nebiji Motelis ). Pateica, lai dodamies tādā un tādā virzienā uz banku un atveram kontu. Samaksājām par divām naktīm 80$ par diviem cilvēkiem, nolikām mantas un devāmies virzienā kurā lika. Karstums neželīgs, ejam pa autoceļu, piezīmēšu, ka Amerikāņi pārsvarā nedomā vispār par gājejiem..un tā mēs gājām minūtes 30 līdz sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā, parasti banku pie šosejas neliek. Nostādinājām mašīnu un sāku jautāt kur ir banka, sieviete pārliecinoši pateica, ka uz otru pusi ( šajā brīdī es galvā sāku lādēties uz menedžeri ). Banka verās ciet plkst 17:00 un laiks tajā brīdī bija ~16:02. Sākām skriet atpakaļ. Nonākot atkal Dallasā gribēju pārliecināties vai tiešām skrienam uz pareizo pusi. Satiktā sieviete teica, ka jā un piedāvājās mūs aizvest. Piekritām. Iepriekš gan sieviete atvainojās par nekārtību mašīnā, bet mums bija vienalga, ka tik ātrāk uz banku, jo ja viņa mūs neaizvestu mēs nepaspētu. Nonācām bankā, bet tā kā viņa pieprasīja pāris lietas kuras mums nebija dabūjām skriet uz Oteli. Atskrējuši atkal uz banku, nelatviskais latvietis atklāja, ka ir aizmirsies vienu lapu Otelī un dabūja skriet atpakaļ. Tajā pašā dienā neko nenokārtojām, jo tieši Regions Bank nebija darbojusies ar tādām lietām, bet pēc brīvdienām visu nokārtojām. Devāmies uz Main Street. Nonākuši tur es draugam jautāju:

-šis būtu pilsētas centrs?

Viņa atbilde: šī nav pilsēta, bet ciems..

es: ok ok, bet šis skaitās centrs? icon biggrin Par to kā man iet Amerikā   otrā daļa

viņš: nūūū, laikam..

Apskatījuši apkārtni devāmies pirmajā Oteļa naktī. Viena liela gulta, mazs TV un skaļšs kondicionieris, kas skan kā V6 motors!!! icon biggrin Par to kā man iet Amerikā   otrā daļa

Nākamā diena iesākās ar māju meklēšanu, kā tas notiek? Klauvē pie katrām durvīm un jautā vai viņi nezin kādu kurš izīrētu istabu man un draugam. Tur es sastapu tiešām jauku ģimene, 4 stāvu ķieģeļu māja, ārpusē Mercedes-Benz, strūklaka un daudz teritorijas. Ģimene tiešām bija jauka, bet tā kā viņiem bija bērni tad negribēja mums dot īrēt, bet viņi palīdzēja daudz savādāk. Ar viņiem kopā arī devāmies pirmajās vakariņas uz meksikāņu restorānu, kārtīgi pieēdāmies. Tad viņi mūs nogādāja atpakaļ uz Oteli, lieki piebilst, ka visi cilvēki izdzirdot Sunset Moteli teica, lai pazūdam no turienes un daudzi vēl neuzzinot, ka mēs tur esam teica, lai no turienes izvairamies. Vēlāk noskaidrojām, ka tas esot Motelis ar daudz narkotikām, alkoholu un neesot tā labākā vieta. Tā jau likās normāli, gulta ir, TV ir ( kaut laikam TV nebija ) duša ar ūdeni ir, bet dvieļi gan nebija un ziepes, kas tur stāvēja izskatījās, ka stāv tur jau kopš Oteļa atvēršanas brīža.

Pateicoties ģimenei ko iepazinu viņi mūs nogādāja līdz divām baznīcām, kur iepazināmies ar daudziem cilvēkiem. Diemžēl vēlamos augļus mums tas nenesa un vienīgo vietu kur dzīvot atrada mūsu menedžeris. Pats labākais — zirgu stallis or something like that..Stulbākais seko vēlāk..tā vieta atrodās 12km no Dallasas. Nācās atrast riteņus, man tas nebija grūti, aizņēmos no ģimenes. Arī komandas biedrs ieguva no viņiem riteni. Tā nu pirmo reizi mūs savāca menedžeris un nogādāja vajadzīgajā vietā. Tā jau vieta laba, miers, pāris zirgi, jauka ģimene, bet tomēr 12km.. No rīta tikām nogādāti pilsētā, lai sāktu iepazīt pilsētu, tad bija jānokļūst aptuveni 30km tālākā vietā.. Ko mēs darījām? Stopējām.. iesākās ar to, ka mums pateica nepareizo virzienu un pateicoties vīrietim kurš apstājās mēs tikam nogādāti vismaz uz pareizā ceļa. Vīrietis tā ap 48 gadiem, iesāka runāt ar to, ka esot apstājies tikai tāpēc, ka esam baltie un parādīja mums ieroci ja nu tomēr mums esot, kas cits prātā.. Tā nu nokļuvuši uz pareizā ceļa devāmies attiecīgajā virzienā. Pēc minūtēm 15 apstājās nākamā mašīna. Viņš mūs nogādāja līdz vajadzīgajai vietai kaut viņam galīgi nebija pa ceļam. Šajā vietā es gribētu teikt, ka daudzi USA tiešām ir draudzīgi un izpalīdzīgi, bet tomēr ir jāuzmanās. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir Īrs un nodarbojās ar bruņurupuču glābšanu. Visi tie bruņurupuči kuri tiek notriekti uz ceļa viņš salabo viņiem bruņas kuras esot gluži tādas pašas kā cilvēka kauli. Ja vienas dienas laikā bruņurupucis izdzīvo tad būs dzīvotājs, ja nē tad nē. Process līdz viņu var palaist vaļā esot ļoti ilgs. Uzzinājām, ka bruņurupuči staigā kvadrāta veidā. Viņu visu laiku iet pa vienu vietu un kvadrāta formā. Šis vīrs agrāk esot bijis hipijs, daudz pīpējis zāli un stopējis pa visu USA, kur vien acis rāda. Interesants vīrs, tiešām. Pēc šīs dienas meetinga ar menedžeri devāmies mājās. Nākamā diena jau bija darba diena. Sākām tirgot grāmatas…fuj,sākām rādīt grāmatas, jo neviens neko nenopirka, manā gadījumā visu nedēļu un nākošo pusi nedēļas.. Vakarā devos uz veikalu, lai nopirktu kreklus un šortus, varbūt riteni, bet komandas biedrs devās ģimenei uzjautāt riteni. Es atkal sarunājis taksometru pa lēto devos uz veikalu un no veikala uz mājām. Mums gultā ir jāatrodās 22:00 es ap to laiku biju mājās, bet komandasbiedrs ( aizmirsu pateikt, ka viņa vārds ir Sergejs ) tātad Sergejs ieradās pēc 00:00 un arī tikai tāpēc, ka pie sievetes kuras dzīvojām izstāstīja citiem cilvēkiem kur atrodamies un tā Sergejs tika nogādāts mājās ( viņš nebija diezko gudrs un nevarēja atcerēties ceļu kur dzīvojām kaut tas bija viegls ).

Jauna diena, jaunas iespējas, sākām atkal rādīt grāmatas, diena grūta, daudz karstuma.. vakarā kopā devāmies ar riteņiem ( savu arī aizņēmos no ģimenes ) mājās, ceļu atcerējos, bet trakākais, ka ceļā pavadījām ~2h, daudz kalnu pa kuriem vakarā jau uzmīties nevar un ārā liela tumsa. Brauciens arī diezko foršs nav, garām brauc mašīnas, jo tā bija šoseja, viss ko Tu redzi ir baltā līnija un pusmetru no Tevis garām brauc Amerikāņi kuri liela daļa nemāk braukt.. Bet nekas, drusku pirms 00:00 bijām mājās, paēdām, iegājām dušā, gājām gulēt.. 5:59 atkal augšā. Visa nedēļa tā arī turpinājās, nekā pārdota, tikai karstums ir katru dienu Tu nominies virs 30km.

Otro daļu nobeigšu un nākošreiz rakstīšu par to kā izdomāju beigt šo “komiksu” tirgošanu un doties laimi meklēt citur. Vēlāk arī sekos liels alkohola reibums Bostonā un par to kā džeki dejo bez krekliem un pēc plkst 2:00 naktī Masačūsetā vairs nepārdod alkoholu.. Gaidiet nākamo rakstu.

Mazliet vairāk par to kā man iet un ko es daru Amerikā

Šis būs mans pirmais garais raksts par to kā man iet USA. Ierados USA tirgot “komiksus” ( saistībā ar Southwestern tirgot mācību līdzekļus – grāmatas, diskus ). 4.Jūnijā izlidoju no Rīgas un nosēdos Varšavā, Polijā. Tur 5 stundas nācās sagaidīt lidmašīnu un doties garajā lidojumā uz USA. Sagadījās tā, ka blakus sēdēja meitene, kas no Polijas arī devās vasaras piedzīvojumā, bet ne “komiksu” tirgošanā. Lidojums bija labs, nolaišanās bija New Yorkā. Patīkami ieiet lidostā kura ir milzīga, bet Tu jau esi tur bijis. Izgāju ārā, sazvanījos ar latviešiem un devos tālāk uz Delta Airlines, lai tiktu uz Nashville, TN. Biju ar smaidu sejā, kaut bija karstāks nekā gaidīts. Pēc 2 stundu lidojuma nolaidos Nashville, TN. Tas lidojums piebeidza mani un spēki bija izzuduši. Man bija jānokļūst līdz rezervētajai istabiņai viesnīcā, bet tā vietā es paņēmu ne īsto busiņu un izvizinājos pa stāvietu un sāku no jauna. Sameklēju taksometru, kas mani nogādāja tur. Izkāpjot no taksometra mani jau sagaidīja Skosis ( Jānis Bruno Ozoliņš ) un teica, ka jābrauc uz Holiday Inn, kur lielākoties visi nummuriņi ir rezervēti SW. Pateicām, ka nelietosim istabu manā rezervētajā viesnīcā un devāmies prom. Skosis jau bija atbraucis ar pirmajā gadā iegūto autiņu tirgojot “komiksus”. Nobraucot pāris metrus jau smējāmies cik slikti mašīna turas uz ceļa, bet motors ir kā jaunam BMW icon biggrin Mazliet vairāk par to kā man iet un ko es daru Amerikā Ieejot Holiday Inn pamanīju ļoti daudz cilvēkus, kas gāja pieteikties sarakstam pie SW. Daudzi ieradušies no Lietuvas, Igaunijas, Latviešu tā mazāk. Atvadījos no Skoša un norunājām tikties no rīta, tikmēr es gaidīju savu kārtu, kas likās nekad nepienākam pateicoties lielajai rindai un nogurumam. Tāpēc izlēmu tā vietā, lai gulētu ar vēl trīs nezināmiem cilvēkiem es paņemšu vienai naktij sev istabiņu un atpūtīšos. Pēc dušas nonākot un piesakoties, ka esmu ieradies uzzināju, ka neesmu nemaz sarakstā. Nekas, devos pie TV un gulēt.

  • Diena bija beigusies. ~12 stundas gaisā un ~7 stundas lidostās darīja savu un gulēju uzreiz.
  • Biju izbrīnīts par karstumu vēlu vakarā ( ~22:00 )

Nākošajā rītā 5. Jūnijā no rīta neatradu Skosi, bet atradu jau citus draugu no Cēsīm, Miķeli un vēlvienu latvieti.

Dienas plāns:

  • Sadabūt man istabu
  • Apskatīt kompāniju
  • Nokļūt līdz veikalam un nopirkt visai nedēļai ēdamo. Iepriekš nebiju pircis ēdamo uz nedēļu tāpēc nezināju cik daudz man reāli ko vajaga un visu laiku domāju, ka ja varēju vienmēr tikt uz veikalu tad, lai kāpēc arī netiktu nedēļas vidū.

Sagaidīju Skosi un sadabūjām man istabiņu kur dzīvot, kopā ar draugiem no Cēsīm, kuri ieradīsies vakarā – Žaks, MiniMii.

– Kā dosimies uz veikalu? -Ar kājām. – ok, cik tālu veikals? – ai, tepat,5min gājienā.

5min tak nav nekas, ejam. Devāmies uz veikalu, bet 5min vietā bija minūtes 20, otram latvietiem ar laika rēķināšanu neiet icon biggrin Mazliet vairāk par to kā man iet un ko es daru Amerikā Tam visam klāt bija mežonīgs karstums ~30C. Krekls tika novilkts pēc pirmajām 5 minūtēm. Otra lieta, Amerikāņi nemaz nav izveidojuši gājēju celiņus, sooo, iznāk iet pa ceļa malu, kas nav diezko forši, jo lielākoties katra piektā mašīna uzpīpina vai nobrauc Tev gar pašu malu garām. Veikalā ierodoties pirmais, kas prātā: ŪDENS!!! Padzēros un centos saprast ko man vajaga. Nopirku ābolus, burkānus, maizi, desu, sieru un vēl sīkumus. Devāmies atpakaļ, tikpat karsts ārā, nekas nav mainījies. Papildus tam visam uznāca mazas lietus lāses kuras nedeva nekādu atvēsinājumu.

Tālākā nedēļa sekoja mācoties “Sales Talk” klausoties daudzus labus runātājus un trennējoties. Katru dienu karstumā, skrienot ar somām no plkst 5:59 rītā līdz 22:00 vakarā.

Rakstu mazliet saīsināju, lai tomēr kāds viņu arī izlasītu, savādāk es vienīgais zināšu ko esmu uzrakstījis. Drīz taps arī tālākie notikumi, sekojiet līdz icon smile Mazliet vairāk par to kā man iet un ko es daru Amerikā