Par to kā man iet Amerikā – otrā daļa

Ja nu izlaidi pirmo rakstu tad te ir links!

Iesākšu ar to, ka pirmajā nedēļā neviens nezināja uz kuru USA daļu katra komanda dosies ( jā, mums bija sadalīts pa komandām ). Katra komanda uzzināja kur dosies ceturtdienas vai piektdienas ( neatceros īsti ) vakarā. Mans menedžeris ( Igaunis ) ieradās ar mapi, lai parādītu kur nu dosimies. Mums trīs džekiem ( es, Igaunis menedzēris un krievs no Latvijas ) dosies uz…uz… Dallasu!!! Es, super, populāra vieta. Skatos kartē, WTF??? Tā nav Dallasa! Man pasaka, ka ir, bet Dallasa Georgia štatā ( Wikipedia ). Ok, vismaz notiek kaut kas jauns un Tu zini kur dosies. Par komandu runājot, pašā sākumā bija doma, ka būšu kopā ar saviem draugiem no Cēsīm, bet nē, pirms braukšanas uz USA mani ielika pie Igauņa. Mūsu komanda bija laba ar to, ka menedžeris ir pieredzējis un tiešām bija labs, bēēēēēt, komandā 8 cilvēki, 6 igauņi un 2 latvieši, bet otrs latvietis ir krievs, kas no angļu valodas saprot tikpat cik no latviešu valodas un viņa paša vārdiem īsti neko. How cool is that???

Ok, nākamais rīts, dodamies ceļā uz Dallasa, ceļā būs jāpavada aptuveni stundas trīs. Pa ceļam piestājām paēst @ Wendy`s. Palaidām garām vietu kur bija jānogriežās tāpēc nācās iepirkt GPS @ Best Buy. Nonācām Dallasā. Menedžeris mūs izmeta ārā Motelī ( Vēlāk es to saucu par Oteli, jo viņš pat īsti nebiji Motelis ). Pateica, lai dodamies tādā un tādā virzienā uz banku un atveram kontu. Samaksājām par divām naktīm 80$ par diviem cilvēkiem, nolikām mantas un devāmies virzienā kurā lika. Karstums neželīgs, ejam pa autoceļu, piezīmēšu, ka Amerikāņi pārsvarā nedomā vispār par gājejiem..un tā mēs gājām minūtes 30 līdz sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā, parasti banku pie šosejas neliek. Nostādinājām mašīnu un sāku jautāt kur ir banka, sieviete pārliecinoši pateica, ka uz otru pusi ( šajā brīdī es galvā sāku lādēties uz menedžeri ). Banka verās ciet plkst 17:00 un laiks tajā brīdī bija ~16:02. Sākām skriet atpakaļ. Nonākot atkal Dallasā gribēju pārliecināties vai tiešām skrienam uz pareizo pusi. Satiktā sieviete teica, ka jā un piedāvājās mūs aizvest. Piekritām. Iepriekš gan sieviete atvainojās par nekārtību mašīnā, bet mums bija vienalga, ka tik ātrāk uz banku, jo ja viņa mūs neaizvestu mēs nepaspētu. Nonācām bankā, bet tā kā viņa pieprasīja pāris lietas kuras mums nebija dabūjām skriet uz Oteli. Atskrējuši atkal uz banku, nelatviskais latvietis atklāja, ka ir aizmirsies vienu lapu Otelī un dabūja skriet atpakaļ. Tajā pašā dienā neko nenokārtojām, jo tieši Regions Bank nebija darbojusies ar tādām lietām, bet pēc brīvdienām visu nokārtojām. Devāmies uz Main Street. Nonākuši tur es draugam jautāju:

-šis būtu pilsētas centrs?

Viņa atbilde: šī nav pilsēta, bet ciems..

es: ok ok, bet šis skaitās centrs? icon biggrin Par to kā man iet Amerikā   otrā daļa

viņš: nūūū, laikam..

Apskatījuši apkārtni devāmies pirmajā Oteļa naktī. Viena liela gulta, mazs TV un skaļšs kondicionieris, kas skan kā V6 motors!!! icon biggrin Par to kā man iet Amerikā   otrā daļa

Nākamā diena iesākās ar māju meklēšanu, kā tas notiek? Klauvē pie katrām durvīm un jautā vai viņi nezin kādu kurš izīrētu istabu man un draugam. Tur es sastapu tiešām jauku ģimene, 4 stāvu ķieģeļu māja, ārpusē Mercedes-Benz, strūklaka un daudz teritorijas. Ģimene tiešām bija jauka, bet tā kā viņiem bija bērni tad negribēja mums dot īrēt, bet viņi palīdzēja daudz savādāk. Ar viņiem kopā arī devāmies pirmajās vakariņas uz meksikāņu restorānu, kārtīgi pieēdāmies. Tad viņi mūs nogādāja atpakaļ uz Oteli, lieki piebilst, ka visi cilvēki izdzirdot Sunset Moteli teica, lai pazūdam no turienes un daudzi vēl neuzzinot, ka mēs tur esam teica, lai no turienes izvairamies. Vēlāk noskaidrojām, ka tas esot Motelis ar daudz narkotikām, alkoholu un neesot tā labākā vieta. Tā jau likās normāli, gulta ir, TV ir ( kaut laikam TV nebija ) duša ar ūdeni ir, bet dvieļi gan nebija un ziepes, kas tur stāvēja izskatījās, ka stāv tur jau kopš Oteļa atvēršanas brīža.

Pateicoties ģimenei ko iepazinu viņi mūs nogādāja līdz divām baznīcām, kur iepazināmies ar daudziem cilvēkiem. Diemžēl vēlamos augļus mums tas nenesa un vienīgo vietu kur dzīvot atrada mūsu menedžeris. Pats labākais — zirgu stallis or something like that..Stulbākais seko vēlāk..tā vieta atrodās 12km no Dallasas. Nācās atrast riteņus, man tas nebija grūti, aizņēmos no ģimenes. Arī komandas biedrs ieguva no viņiem riteni. Tā nu pirmo reizi mūs savāca menedžeris un nogādāja vajadzīgajā vietā. Tā jau vieta laba, miers, pāris zirgi, jauka ģimene, bet tomēr 12km.. No rīta tikām nogādāti pilsētā, lai sāktu iepazīt pilsētu, tad bija jānokļūst aptuveni 30km tālākā vietā.. Ko mēs darījām? Stopējām.. iesākās ar to, ka mums pateica nepareizo virzienu un pateicoties vīrietim kurš apstājās mēs tikam nogādāti vismaz uz pareizā ceļa. Vīrietis tā ap 48 gadiem, iesāka runāt ar to, ka esot apstājies tikai tāpēc, ka esam baltie un parādīja mums ieroci ja nu tomēr mums esot, kas cits prātā.. Tā nu nokļuvuši uz pareizā ceļa devāmies attiecīgajā virzienā. Pēc minūtēm 15 apstājās nākamā mašīna. Viņš mūs nogādāja līdz vajadzīgajai vietai kaut viņam galīgi nebija pa ceļam. Šajā vietā es gribētu teikt, ka daudzi USA tiešām ir draudzīgi un izpalīdzīgi, bet tomēr ir jāuzmanās. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir Īrs un nodarbojās ar bruņurupuču glābšanu. Visi tie bruņurupuči kuri tiek notriekti uz ceļa viņš salabo viņiem bruņas kuras esot gluži tādas pašas kā cilvēka kauli. Ja vienas dienas laikā bruņurupucis izdzīvo tad būs dzīvotājs, ja nē tad nē. Process līdz viņu var palaist vaļā esot ļoti ilgs. Uzzinājām, ka bruņurupuči staigā kvadrāta veidā. Viņu visu laiku iet pa vienu vietu un kvadrāta formā. Šis vīrs agrāk esot bijis hipijs, daudz pīpējis zāli un stopējis pa visu USA, kur vien acis rāda. Interesants vīrs, tiešām. Pēc šīs dienas meetinga ar menedžeri devāmies mājās. Nākamā diena jau bija darba diena. Sākām tirgot grāmatas…fuj,sākām rādīt grāmatas, jo neviens neko nenopirka, manā gadījumā visu nedēļu un nākošo pusi nedēļas.. Vakarā devos uz veikalu, lai nopirktu kreklus un šortus, varbūt riteni, bet komandas biedrs devās ģimenei uzjautāt riteni. Es atkal sarunājis taksometru pa lēto devos uz veikalu un no veikala uz mājām. Mums gultā ir jāatrodās 22:00 es ap to laiku biju mājās, bet komandasbiedrs ( aizmirsu pateikt, ka viņa vārds ir Sergejs ) tātad Sergejs ieradās pēc 00:00 un arī tikai tāpēc, ka pie sievetes kuras dzīvojām izstāstīja citiem cilvēkiem kur atrodamies un tā Sergejs tika nogādāts mājās ( viņš nebija diezko gudrs un nevarēja atcerēties ceļu kur dzīvojām kaut tas bija viegls ).

Jauna diena, jaunas iespējas, sākām atkal rādīt grāmatas, diena grūta, daudz karstuma.. vakarā kopā devāmies ar riteņiem ( savu arī aizņēmos no ģimenes ) mājās, ceļu atcerējos, bet trakākais, ka ceļā pavadījām ~2h, daudz kalnu pa kuriem vakarā jau uzmīties nevar un ārā liela tumsa. Brauciens arī diezko foršs nav, garām brauc mašīnas, jo tā bija šoseja, viss ko Tu redzi ir baltā līnija un pusmetru no Tevis garām brauc Amerikāņi kuri liela daļa nemāk braukt.. Bet nekas, drusku pirms 00:00 bijām mājās, paēdām, iegājām dušā, gājām gulēt.. 5:59 atkal augšā. Visa nedēļa tā arī turpinājās, nekā pārdota, tikai karstums ir katru dienu Tu nominies virs 30km.

Otro daļu nobeigšu un nākošreiz rakstīšu par to kā izdomāju beigt šo “komiksu” tirgošanu un doties laimi meklēt citur. Vēlāk arī sekos liels alkohola reibums Bostonā un par to kā džeki dejo bez krekliem un pēc plkst 2:00 naktī Masačūsetā vairs nepārdod alkoholu.. Gaidiet nākamo rakstu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *